"tava elpa
uz manām lūpām dejo
mans acu skats
apdullis apkārt klejo
tavas lūpas
manējās skar
es nezinu
vai maz tā var
tavas rokas
ap mani tinas
mans augums
tavos glāstos pinas
tik strauji sitas sirds
tu ieskaties
manās acīs
es jūtu
tavas lūpas ko sacīs
divi vārdi
Mīlu tevi …
Kāpēc?
Kāpēc Tu man neļauj racionāli domāt?
Kas Tu es
Mana ilūzija vai tomēr kautkas vairāk?
Tu izraisi manā galvā zemestrīces un tauriņu orkānus vienlaikus.
Tu liec man raudāt.
Manu pasauli ir pārņēmusi migla.
Jā…
Sinoptiķiem tomēr mēdz būt taisnība.
Pietiek!
Es tā Ne vēlos turpināt!
Man Tev kaut kas jāsaka…
Tu neesi klāt,
Bet jūtu savu roku Tavā,
Tavu pieskārienu,
Tavu čukstu ausī.
Apskauj mani un nelaid nekad vaļā!
Vai nevaru es palikt sapnī šajā?
Zini?
Man šķiet, ka mīlu Tevi.
Tu dzirdi mani?
Es raugos Tevī ar akli aizvērtām acīm,
Klāstu savas jūtas ar mēmām, noslēgtām lūpām.
Tu uzklausi mani,
Bet neesmu pārliecināts, vai dzirdi.
Es tikai vēlreiz atkārtoju…
Mīlu Tevi…
/O.Kodaļevs/"